Vai uzņēmums var gūt labumu, demonstrējot toleranci?

Nesen kādā konferencē uzstājās geju tiesību aizstāvis, kas vienā no savām tēzēm ieteica uzņēmumiem kļūt draudzīgiem pret homoseksuāļiem, pamatojot tādējādi, ka šī auditorija ir maksātspējīga, dod priekšroku dārgam un hēdoniskam dzīvesveidam, kam tērē daudz naudas. Īsi sakot, ikviena mārketinga speciālista sapnis. Es aizdomājos, vai pretdiskriminācijas pieeja var dot labumu biznesam? Piemēram, vai Latvijā gūs panākumus restorāns, mobilo sakaru operators vai pārtikas veikals, kas piešķir īpašas privilēģijas noteiktām grupām: vecāka gadagājuma ļaudīm, sievietēm, etnisko un reliģisko minoritāšu, netradicionālas orientācijas, citas rases personām, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām? Uzņēmumam ir izšķiroši svarīgi, lai koncentrēšanās uz kādu segmentu neatņemtu vēlmi būt par klientiem citu segmentu pārstāvjiem. Vai arī šim segmentam ir jābūt tik lielam un maksātspējīgam, ka citus var upurēt. Un tad mēs no mārketinga jomas jau pārejam pie Latvijas sabiedrības iecietības jautājuma. Piemēram, tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS nesen veiktā aptauja «Sabiedrības integrācija Rīgā» parādīja, ka vairums galvaspilsētas iedzīvotāju ir neiecietīgi pret citām tautām, jo īpaši pret ebrejiem un čigāniem, pret citām rasēm, pret invalīdiem un gejiem. Pēdējos 39% respondentu pat negribētu ielaist valstī tāpat kā narkomānus un sektantus. Tikai 4,6 % rīdzinieku ir gatavi saradoties ar citas rases personām, un 3,5 % ir ar mieru saradoties ar citas reliģijas piekritējiem. Un pēdējos gados neiecietība pret “citiem” cilvēkiem turpina augt, tāpēc man ir grūti iztēloties Latvijas analogu gejiem draudzīgu zīmolu sarakstam vai uz šo grupu orientētām reklāmas kampaņām. Pagaidām drosmīgas diskusijas un paziņojumi, kas ir saistīti ar iecietību pret citu reliģisko konfesiju, etnisko grupu, orientācijas, dzimuma un vecuma personām, Latvijā izskan aiz uzņēmējdarbības robežām: politikā, sociālo kampaņu ietvaros, no izklaides jomas pārstāvjiem. Vairums Latvijas uzņēmumu joprojām apiet sarežģītos cilvēku atšķirību jautājumus, jo tie nav izdevīgi. Bet varbūt tam ir ne tikai komerciāls, bet arī ētisks pamatojums? Galu galā, sākot piešķirt privilēģijas kādai grupai, mēs neizbēgami sākam diskriminēt kādu citu?